27.08.2013

Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas,

Latvijas Poligrāfijas nozares arodbiedrības

Latvijas Iepakojuma asociācijas

Latvijas Reklāmas asociācijas

paziņojums presei

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pūloties papildināt valsts budžetu, gatavojas nodarīt būtiskus zaudējumus Latvijas tautsaimniecībai un mazināt Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumu eksportspēju

2013. gada 20. augustā Ministru kabinets atbalstīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) priekšlikumu piemērot dabas resursu nodokli reklāmas izdevumiem. Ministrijas mājas lapā parādījās preses ziņa, kurā sabiedrība tiek iepazīstināta ar ministra Edmunda Sprūdža viedokli: „Katru gadu Latvijā tiek saražotas 2200 tonnas reklāmas mēstuļu, bet šī „cēlā” mērķa vārdā iznīcināti 30 tūkstoši koku”. Lai šādu „kaitniecību videi samazinātu”, VARAM paredz, ka „turpmāk par reklāmas izdevumiem to ražotājiem būs jāmaksā 91 santīms par kilogramu papīra”. Uzskatām, ka šāds ministra paziņojums ir ne visai veiksmīgs mēģinājums aiz dabas aizsardzības argumentiem slēpt valsts budžeta papildināšanas projektu. 

Izmantojot populistiskus lozungus un mēģinot padarīt kokrūpniecību un papīra ražošanu par galvenajiem dabas piesārņošanas grēkāžiem, ministrs kaut kā «netīšām» aizmirst piebilst, ka Latvijā papīru ražo tikai no makulatūras, savukārt Eiropas (un it sevišķi – Skandināvijas), no kurienes pārsvarā Latvijā tiek ievests papīrs, papīrrūpniecība ir zem tik rūpīgas vides aizsardzības institūciju un Eiropas Komisijas kontroles, ka atšķirībā no elektroniskajiem informācijas līdzekļiem, tā ir kļuvusi par vienu no vismazāk vidi ietekmējošām ražošanas un patērēšanas sfērām. Bez tam ministram laikam neviens nav paskaidrojis, ka papīra ražošanai nocirsto koku (papīrmalka ir mežistrādes blakusprodukts) vietā tiek stādīti jauni. Iespiedindustrijas saudzīgo attieksmi pret vidi apliecina daudzie papīrrūpnīcām un citiem iespiedprodukcijas ražošanas ķēdē iesaistītajiem uzņēmumiem piešķirtie vides (to skaitā FSC un PEFC) sertifikāti. Ministrija, kuras ierēdņi ir atbildīgi par saudzīgu attieksmi pret vidi, būtu jāzina, ka Eiropas Savienībai ar tās novecojušiem mežiem ir vitāli nepieciešami jauni, oglekli uzkrājoši, meži.

Gadiem nevarīgi, neveiksmīgi un bez rezultātiem «veidodami» plastmasas atkritumu savākšanas sistēmu, ierēdņi nav pamanījuši, ka papīrs ir vairākkārtīgi reciklējams, ilgtspējīgs materiāls, kas vidē sadalās, un tāpat kā koksne satur oglekli. Papīrs ir daudz vienkāršāk un videi draudzīgāk pārstrādājams nekā daudzi citi informācijas nesēji. Jau pašreiz Latvijā papīra otrreizējā savākšana ir ļoti augstā līmenī un būtiski pārsniedz Eiropas vidējos rādītājus. Ražotnēs papīra atgriezumu utilizācija sasniedz gandrīz 100% līmeni. Ja VARAM vēlas šos rādītājus uzlabot vēl vairāk, ir nevis jāpalielina nodokļu slogs, bet jāveido sistēma makulatūras savākšanai no iedzīvotājiem. Līgatnes papīrfabrika savākto noteikti spēs pārstrādāt.

Izbrīnu rada ministra nosauktais dabas resursu nodokļa papīram lielums – 910 latu par tonnu. Reklāmu drukāšanai izmantotā papīra tonna maksā 300–700 latu. Pat alkohols, tabaka un benzīns netiek aplikts ar tik milzīgu nodokli! Savukārt, ja papīram piemērotā nodokļa apmērs būtu samērīgs, tad, protams, ministrijas paredzētais budžeta papildinājums būtu nenozīmīgs, un zustu visa tā jēga.

Vai Reformu un pārējās partijas nākamgad vēlēšanās būs gatavas maksāt četrkāršu cenu par saviem reklāmas materiāliem? Vai mūsu valstij ir nepieciešami šādi izdevumi, ja ņemam vērā partiju finansēšanas principu?

2012. gadā Latvijā, nodarbinot vairākus tūkstošus cilvēku, tika saražoti reklāmas materiāli par vairāk nekā 16 milj. latu, no kuriem ievērojama daļa tika eksportēta. Izskatās, ka, dzenoties pēc pāris miljoniem nodokļa ieņēmumu, neviens nav aprēķinājis valsts un pašvaldību zaudējumus no citiem negūtajiem nodokļiem, zaudētajām darba vietām un bankrotējošiem uzņēmumiem. Ieviešot nodokli, kas reklāmas produkciju var sadārdzināt līdz pat trim reizēm, tiks būtiski samazināta Latvijas uzņēmumu konkurētspēja gan vietējos, gan eksporta tirgos.

Piemēri.

1. 1. Nesen kādā no Latvijas tipogrāfijām tika nodrukāts Latvijā ražotu rezerves daļu katalogs angļu valodā vairāk 5000 eks. tirāžā (kopējais svars ap 12,5 t). Katalogs paredzēts izplatīšanai uzņēmuma klientiem visā pasaulē. Pēc pašreizējām cenām kataloga iespiešana un papīrs kopā izmaksāja ap Ls15 000. Pēc 2014. gada 1. janvāra, ja tiks ieviests VARAM paredzētais dabas resursu nodoklis, šāds katalogs eksportspējīgajam uzņēmumam papildus izmaksās 12 500 kg * 0,91 Ls = 11 391Ls. Kopējās izmaksas sasniegs 26 391 Ls. Izmaksu palielinājums – 75,9 procenti! Jautājums par to, vai eksportspējīgais uzņēmums nākamreiz savu katalogu drukās Latvijā, kļūst pilnīgi lieks.
2. 2. Teātrim par 200 melnbaltajām afišām izrādei pie Ls 70 latu lielajām afišu izgatavošanas izmaksām tipogrāfijā jāpieskaita Ls 7 (10%) papildus dabas resursu nodoklis.

Citu Eiropas valstu pieredze rāda, ka mēģinājumi ieviest nodokli drukātajai reklāmai ir neveiksmīgi. Svaigākais piemērs ir Dānijas mēģinājums aplikt tikai un vienīgi neadresēto reklāmu ar daudz mazāku nodokļa likmi, kas sakarā ar tā nesamērīgo lielumu un konkurētspēju kropļojošo raksturu pašreiz tiek skatīts Eiropas Komisijā. Šāda nodokļa, ko varētu salīdzināt ar gaisa elpošanas nodokli, ieviešana rada virkni jaunu neatrisināmu problēmu – tiek kropļota konkurence starp dažādiem reklāmas un informācijas nodošanas veidiem, kā arī samazināta informācijas pieejamība iedzīvotājiem, it sevišķi – sociāli neaizsargātākajam sabiedrības slānim.

Izvērtējot ministrijas publicēto informāciju, varam secināt, ka paredzētais dabas resursu nodoklis:

• nerisinās vides jautājumus;
• nepamatoti ierobežos viena atsevišķa reklāmas veida konkurētspēju, samazinot informācijas pieejamību tieši sociāli mazāk aizsargātajai iedzīvotāju daļai;
• ievērojami samazinās iespiedindustrijas apgrozījumu, iespējams, atsevišķus uzņēmumus pat novedīs līdz bankrotam;
• pazeminās nozarē strādājošo darbinieku dzīves līmeni un palielinās bezdarbnieku skaitu;
• būtiski mazinās Latvijas reklāmas produkcijas ražotāju konkurētspēju eksporta tirgos;
• reklāmas izmaksu pieaugums ievērojami palielinās Latvijas rūpniecības uzņēmumu produkcijas un pakalpojumu pašizmaksu, samazinot to konkurētspēju vietējā un starptautiskā mērogā;
• palielinās kultūras mākslas pasākumu izmaksas, samazinot to pieejamību iedzīvotājiem;
• samazinās valsts budžeta ieņēmumus no nodokļiem.

Ņemot to vērā minētos argumentus, apgalvojam, ka šāda nodokļa ieviešana nav pieļaujama. Vides aizsardzības nolūkos ir jārealizē citi pasākumi. Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja, strādājot pie līdzīgām ierosmēm, jau sākotnējā stadijā darba grupās tiktu iekļautas attiecīgo nozaru nevalstiskās organizācijas. Tā būtu tieša Ministru kabineta un nevalstisko organizāciju Sadarbības memoranda iedzīvināšana dzīvē, kas jau no pirmā brīža ļautu izvairīties no nepareizu un nepārdomātu lēmumu pieņemšanas, lai tos pēc tam nenāktos apstrīdēt Eiropas Komisijas līmenī.

Vēršam arī citu ražotāju uzmanību uz likumprojektā paredzēto palešu un to iepakošanas izmaksu sadārdzinājumu, jo arī tas atstāj graujošu ietekmi uz ne tikai uz iespiedindustrijas, bet jebkuras apstrādes rūpniecības nozares eksportspēju. Paredzētais nodoklis par paleti ir lielāks nekā pašas paletes cena, bet vēl jāpieskaita apm. 2 kg plēves, kas papildus izmaksā 2,04 EUR. Tātad iepakojuma nodoklis vienai paletei būs apm. 8,00 EUR. Kā gan mēs ar šādām izmaksām spēsim noturēties ārvalstu tirgos, kur jau tā konkurence ir tik sīva? Vai VARAM cer visus budžeta iztrūkumus finansēt  no pagaidām vēl ražojošiem uzņēmumiem? Likumprojektā paredzētie labojumi neliecina par VARAM vēlmi veicināt Latvijā ilgtspējīgu ražošanu un ekonomikas augšupeju, jo ar divu nodokļu ieviešanu tiek gandrīz pilnībā apturēta iespiedindustrijas nozares darbība un nodarīts kaitējums tautsaimniecībai kopumā.

Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācija

Latvijas Iepakojuma asociācija

Latvijas Poligrāfijas nozares arodbiedrība

Latvijas Reklāmas asociācija